100 doc#1159 Sīva pījēme glōstus nu veira brōļa un sōce ar jū īkūst , cikom veirs gulēja tyvumā .
Pīduovuotuo sīva skaiteja, ka juos veira bruoļs, kod jis atbrauce gostūs. Jau beja vāla nakts i veirs ar sīvu gulēja. Itymā laikā, paslapyn, veira bruoļs īguoja ustobā un suoka bučuot bruoļa sīvu. Sīva izreiz nasaprota, kas nūteik, bet tod pasadeve kārdynōjumam un atbiļdēja uz glōstim. Itymā laikā veirs guļ natuoli, a sīva tymā pošā laikā īkūž veira bruoli! Dzeivisbīdrs var pasamūst sevkurā breidī i atrast sovu sīvu par nūdeveibu. Bet jei dūmoj tikai par veira bruoli i par juo dzimumlocekli sevī. Sīva, kai kurva, īgryude i tod veira bruoļs aizguoja. A sīva vīnkuorši apskuove sovu sīvu i suoce gulēt tuoļuok. Muns veirs styprais sapyns traucēja tam zynuot par nūdeveibu zam daguna.